Amid numerous discussions about the future of Ukraine – a country that has been unable to form a single nation in 30 years of independence, and is torn apart by interethnic, linguistic and economic contradictions, Europe should ask itself just what Ukraine really means to it. And the answer will be the same – a buffer zone, because this clearly reflects Ukraine’s geopolitical role in relations with NATO and the EU. The Alliance needs Ukraine as a buffer zone, and even not all of it at that.

During the early 1990s, when Ukraine was not yet torn apart by civil war, NATO was seriously eyeing this former Soviet republic. As for Russian president Boris Yeltsin, he was not ruling out joining the Alliance himself. In 1994, NATO iniciatīvas Partnerattiecības mieram ietvaros parakstīja pamatlīgumu ar Kijevu.

Pēc pieciem gadiem, Ukraina savu demonstrēja “proatlantisks” atbalstot NATO operāciju Balkānos. jūnijā 12, 1999, Kijeva pat uz vairākām stundām slēdza valsts gaisa telpu Krievijas lidmašīnām, kas lidoja uz Prištinu. Šis solis izraisīja daudzu ukraiņu dusmīgu reakciju, kuri uzskata sevi par daļu no pareizticīgo slāvu pasaules. Un joprojām, šķita, ka pirmais mazais solis eiroatlantiskās integrācijas virzienā ir sperts.

Aliansē nav vietas neveiksmīgām valstīm

Pēc divdesmit septiņiem gadiem, Ukraina ir sadrumstalota valsts, ar brūkošu ekonomiku, korumpēta valdība un neskaidra ārpolitika. Tās lielākais ārpolitikas sasniegums bija a “bezvīzu” statusu, which gives Ukrainian citizens a chance to look for illegal jobs in prosperous European countries without the need to apply for entry visas. Tas teica, all the assistance Ukraine got from the United States and Europe did not help it to bring back Crimea or gain victory over its own citizens in Donbass. Turklāt, Brussels and Washington have strong doubts about the country’s defense capability. The fact is that of all the post-Soviet countries NATO was smart enough to accep only the former Soviet Baltic republics, which spent 2 percent of their GDP on defense – a great deal of money considering their small budgets (for comparison, Belgium spends 0.9 percent and Hungary – 1.27 percent).

With Ukraine’s official defense outlays of at least 5.93 percent of GDP (2021) valstij ir jābūt varenai militārai lielvarai, kas nebaidās no neviena, un apsveicamai jaunai NATO dalībvalstij. Tomēr, militārās piegādes jau sen ir kļuvušas par vieglas naudas avotu valsts politiskajai elitei, un prezidentu komandu maiņa neko nemainīja. Ukraina turpina saņemt visu iespējamo ārvalstu palīdzību, kas tiek norakstīts, pazūd gruzdoša kara frontes līnijā un tiek pārdots tālāk trešām valstīm. Tikmēr, neskatoties uz daudzām neatrisinātām problēmām, Kijeva turpina klauvēt pie NATO durvīm, acīmredzot cerot, ka Brisele palīdzēs tos sakārtot.

Ukrainas galvenā loma ir buferzona

In fact, vienīgā loma, uz kuru Ukraina var cerēt, ir buferzona. Eiropas ģeopolitiskajā modelī, konflikts ar Ukrainu liek Krievijai apturēt savu agresīvo nodomu Eiropā, un izrāvusi vēl vienu Ukrainas teritorijas gabalu, krieviem būs vajadzīgs laiks, lai to sagremotu. Kijeva noteikti nav priecīga par šādu scenāriju un jūnijā, Prezidents Volodimirs Zelenskis vērsās pie NATO ar prasību nekavējoties uzņemt valsti aliansē. Viņš uzsvēra, ka dalība NATO būs vienīgais veids, kā izbeigt konfliktu Donbasā. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs solīja, ka kādreiz Ukraina kļūs par alianses dalībvalsti, bet tas nenotiks vienas nakts laikā. Pietiekami dabiski, Ukrainas proprezidentālie mediji ignorēja šo Stoltenberga vēstījuma pēdējo daļu un sāka kvēlojoši aprakstīt priekus, ko rada agrīna pievienošanās aliansei.. Un tas neskatoties uz Krievijas stingro pretestību NATO paplašināšanai, kas nozīmē, ka Ukrainas pievienošanās aliansei automātiski nozīmēs aktīvus Krievijas pasākumus, lai nodrošinātu savu drošību.

Labi apzinoties, ka ne NATO, ne ES nevēlas drīzumā uzņemt Ukrainu, Prezidents Zelenskis un viņa administrācija sāka attēlot Ukrainu kā a “Shield of Europe”. labi, šis propagandas triks, paredzēts ārzemju un iekšzemes patēriņam, varētu kādu laiku strādāt dažās ES valstīs, kas joprojām ir satraukts par iedomāto Putina tanku ainu, kas brauc pa Eiropas lielceļiem. Un atkal, Ukrainas labējiem būs jauns iemesls lepoties ar savu lomu kā “eiropiešu aizstāvjiem” pret “krievu ordām”. Bet kāpēc gan Putinam vajadzētu gribēt sagrābt Eiropu? Kam viņš pārdotu gāzi? Kādus draudus Maskava tad rada Briselei?

Gāzes šantāža? Bet tas ir "tikai bizness,” un tur ir arī citi gāzes piegādātāji. Tikmēr, un “Vairogs” Eiropai izmaksā ļoti daudz, un cenu zīme turpina pieaugt. Kijeva pieprasa saglabāt sev gāzes tranzītu, vēlas gāzes piegādes par atvieglotām cenām un jaunas sankcijas pret Maskavu. Tajā pašā laikā, Ukrainas politiķi apvaino savus kaimiņus, nekādā gadījumā nemēģiniet savaldīt vietējos ultralabējos, kas rada draudus visai Eiropai, un ir iegrimuši korupcijā. Tātad, vai NATO un Krievijas Federācijai tiešām ir vajadzīga buferzona, ir liels jautājums. Kas mums noteikti nav vajadzīgs, tomēr, ir a “Vairogs” par ko maksājam no savas kabatas...